Ivita Kļaviņa no Mālupes ir apbrīnojama mamma. Viņai ir četri savi bērni un pieci audžubērni. Turklāt, trim no pieņemtajiem bērniņiem ir nopietnas veselības problēmas. Tas bija Ivitas un dzīvesbiedra apzināts lēmums – pieņemt ģimenē bērnus no bērnunama, kuriem nepieciešams sirds siltums, īpaša aprūpe un uzmanība.

Ar šo ģimeni iepazināmies pirms 3 gadiem. Tā dzīvo Mālupes pagastā, netālu no Alūksnes. Ancei toreiz nebija pat divu gadiņu. Viņai bija nepieciešamas cilmes šūnu transplantācijas procedūras Polijas klīnikā, lai iespējami saglābtu meitenītes veselību. Toreiz Ances stāsts satricināja visu Latviju.

Mazās meitenītes traģiskajam dzīvesstāstam vienaldzīgo nebija: nedēļas laikā tika saņemti ziedojumi 36 tūkstošu eiro apmērā. Triju gadu laikā Ancītei ir vairākas reizes veikta cilmes šūnu transplantācija Polijas klīnikā, vairākas reizes izieti ilgtermiņa rehabilitācijas kursi Slovākijas klīnikā, papildus saņemta palīdzība arī Latvijā.

Kad mazulīte tika paņemta no bērnunama, protams, Ivita ar vīru zināja, ka Ancei ir veselības problēmas, taču to, kas atklājās vēlāk, bija grūti iedomāties. Meitenīte nokļuva slimnīcā ar krampjiem, bezsamaņā. Izmeklējot bērniņu, atklājās, ka Ancītei pirmajos 4 dzīves mēnešos ir lauztas abas rokas, abas kājas, vairākas ribas, neskaitāmi galvas smadzeņu bojājumi, asinsizplūdumi smadzenēs un pat plaisa galvaskausā. Traumas bijušas dažādu vecumu, tās nebija gūtas vienā reizē, bet vairākās...un visi lūzumi sadzijuši bez sniegtas medicīniskās palīdzības...Iemesls - vardarbība. Bet Ance piedzima vesela…

Četru mēnešu vecumā Ancīte neturēja galvu, nesēdēja, ēda caur zondi, nesmaidīja, emocijas neizrādīja. Viņai bija bail pieskarties. Smagākais bija biežās epilepsijas lēkmes, kuras pirmo divu dzīves gadu laikā Ancei bija katru dienu, vairākas reizes dienā, pat 20 reizes dienā. Pēc lēkmēm Ance gauži raudāja. No gūtajām traumām redzes nervā attīstījās atrofija, un meitenīte kļuva neredzīga.

Cilmes šūnu transplantācija izrādījās efektīva, un divu gadu laikā Ances stāvoklis uzlabojās. Tagad viņa var sēdēt ratiņos, daļēji turēt galvu, viņu var drošāk paņemt rokās, apskaut, piespiest sev klāt. Viņa tagad var pagaršot nedaudz arī no karotītes, nevis ēst tikai caur zondi. Meitenīte iemācījusies izpaust savas emocijas, iemācījusies smieties, saņemot ģimenes lielo mīlestību. Pats galvenais - Ancei pazuda epilepsijas lēkmes! Diemžēl, redzi meitenītei atgūt neizdevās… Bet ir cerības kaut daļēji uzlabot redzes funkciju, jo pēc terapijas ar cilmes šūnām šobrīd meitenīte spēj atšķirt tumsu no gaismas, viņa pagriež galviņu gaismas virzienā.

Lai Ancītes fizisko stāvokli turpinātu attīstīt un uzturēt iespējami labākā stāvoklī, cilmes šūnu transplantācija ir jāturpina, tāpat jāturpina rehabilitācijas kursi rehabilitācijas centrā Adeli Slovākijā. Šobrīd Ancītei ir stipri sasprindzināti muskuļi, tāpēc sāpīgi ir sēdēt un stāvēt. Ļoti grūti viņu apģērbt. Stiprās spastikas dēļ ir bažas par iespējamiem gūžas locītavu izmežģījumiem. Vienlaikus, nevienādi saspringstot muskuļiem, veidojas asimetriska stāja, un kreisā kājiņa ‘’paliek’’ īsāka. Pēc pēdējā rehabilitācijas kursa Slovākijā šī asimetrija tika veiksmīgi novērsta.

Diemžēl, lai uzturētu bērniņu bez būtiskām deformācijām un lai nebūtu vajadzīga koriģējoša operācija, rehabilitācija jāturpina.

Pirms trim gadiem saziedotie līdzekļi ir izsmelti, un turpmākajai Ancītes dzīves kvalitātes uzlabošanai ir nepieciešams mūsu visu atbalsts. Tas nozīmē, ka turpmākajiem diviem-trim gadiem ir nepieciešami vismaz 25 tūkstoši eiro. Šobrīd ir savākti 14 655 eiro.

Būsim pateicīgi par katru ziedojumu.

Labdarības fonds BeOpen

Reģ.Nr. 50008218201

Adrese: Smilšu iela 6, Rīga, LV-1050, Latvija

Konta nr. LV74CBBR1123215500710

SWIFT: CBBRLV22 (BluOr Bank AS)

Ziedojuma mērķis: atbalsts Ancei 

Kā Ancīte ienāca ģimenē

Pats par sevi lēmums paņemt septīto bērnu no bērnunama, turklāt ar ievērojamām veselības problēmām, no malas izskatās neizskaidrojams. Taču, iepazīstoties ar šo ģimeni tuvāk, pret viņiem rodas ne tikai cieņa un apbrīna. Viņu priekšā jānoliec galva un gribas palīdzēt, cik vien ir mūsu spēkos.

Lēmums pieņemt Ancīti tika pieņemts ģimenei sāpīgu un traģisku pārdzīvojumu rezultātā. Toreiz Ivita ar vīru jau bērniem paziņoja, ka ģimenē būs vēl viens bērniņš. Visi priecājās un gatavojās šim notikumam. Taču grūtniecība pārtrūka. Ivita to pārdzīvoja ļoti smagi. Tieši tajā laikā viņa uzzināja, ka organizācijā Plecs ir nonākusi 4 mēnešus veca, ļoti novājināta meitenīte, kurai tiek meklēta audžuģimene. Ģimenes padomē visi uzklausīja stāstu par Anci, izvērtēja visus “par” un “pret”, un nolēma, ka tā nav nejaušība - Ance jāved mājās.

Ivita pēc izglītības ir mediķe – strādājusi ambulancē par ārsta palīgu. Viņa ticēja, ka viņas medicīniskā pieredze palīdzēs mazuli atveseļot. Saprata, ka būs grūti. Taču nedomāja, ka meitenei ir tik smagas traumas un tik nopietnas sekas.

Ģimene dzīvo Ivitas vecāku mājā. Māja ir plaša, 6 istabas, bet ļoti veca, un tai nepārtraukti nepieciešams remonts te vienā, te otrā stūrī.

Bet pērn ģimenes padomē kopā ar lielajiem bērniem viņi pieņēma lēmumu uzņemt ģimenē vēl divas māsiņas. Šobrīd Keitiņai ir 4 gadi, bet mazākajai, Rebekai, ir gadiņš, un viņa nupat ir iemācījusies pati iet jau savām kājiņām. Tagad ģimenē ir 9 bērni.

Latvijas lepnums

Nupat, valsts svētku dienā, 18. novembrī, visi varējām TV3 ēterā vērot aizkustinošo un sirsnīgo ceremoniju “Latvijas lepnums 2024”, akcentējot katra nominanta ieguldījumu un nozīmi valsts un sabiedrības vērtību stiprināšanā. Desmit laureātu vidū nominācijā ĢIMENE žūrija Latvijas lepnuma balvu piešķīra arī Ivitai Kļaviņai, mazās Ancītes audžumammai.

Draudzene šuvēja Ivitai un meitenēm uzšuva jaunas kleitas dalībai šajā ceremonijā. Ivitas stāsts un ģimenes vienotība beznosacījuma mīlestībā visos izraisīja gan cieņu, gan apbrīnu. Ekrānos redzējām aizkustinājuma asaras klātesošo acīs. Alūksnes ziņu portāls publicēja reportāžu. Visi paziņas priecājās par Ivitu, sveicot viņu un visu ģimeni. Savukārt pati Ivita neuzskata, ka dara ko īpašu. “Es domāju, ka vienkārši dzīvoju pēc labākās sirdsapziņas,” viņa mulsi atsaka.

Bet patiesībā aiz kadra paliek liels ikdienas darbs, rūpes, satraukumi, un tikai vistuvākie zina, cik lielas sadzīviskās problēmas jāatrisina, cik rūpīgi jāplāno ģimenes ļoti pieticīgais budžets, lai bērni būtu ne tikai aprūpēti, bet arī varētu augt un attīstīties.

Bērni

Vecākajai meitai Ievai ir 22 gadi. Viņa mācās tehnikumā, būs speciāliste skaistumkopšanas jomā. Inesei ir 19. Viņa jau sen zināja, ka grib studēt medicīnu, lai varētu gan turpināt palīdzēt savai māsiņai, gan daudziem citiem bērniem ar īpašām vajadzībām. Tā kā Inese pati piedzima priekšlaicīgi, viņai bija dažādas veselības problēmas un bērnībā lieli laika posmi pavadīti dažādās rehabilitācijās, viņa īpaši skaidri redz šo zināšanu vērtību, nepieciešamību un ļoti mērķtiecīgi uz to virzās.

Jānim ir 17 gadu. Nikam – 16 gadi. Niks bija pirmais bērns, kuru Ivita paņēma aizbildniecībā – abi ar vīru vēlējās, lai viņu Jānim būtu brālītis un draugs. Vecāki Latvijas audžuģimeņu biedrībā ir izgājuši speciālu apmācības kursu audžuģimenēm un ieguvuši specializētās audžuģimenes statusu, kas ļauj uzņemt ģimenē bērniņus ar smagiem funkcionāliem traucējumiem.

“Mēs ar vīru paši esam no kuplām ģimenēm. Māja mums ir vienkārša, bet plaša. Bērni ir mūsu dzīves jēga. Un mēs domājam, ka mūsu mīlestības pietiks vēl vienam mazulim, kuru dzīve ir apdalījusi,” saka Ivita. Nikam bija aizkavēšanās attīstībā, taču rūpes, mīlestība un rehabilitācija deva rezultātu: šobrīd viņš mācās 9. klasē parastā skolā – tas ir milzīgs sasniegums.